Kā es pārtraucu uztraukties un iemācījos izbaudīt katru dienu

[nayrichar.dson]

Es strādāju par klientu apkalpošanas speciālistu kādā lielā uzņēmumā. Jā, tas ir tikpat aizraujoši, kā izklausās – desmit stundas dienā atbildēt uz zvaniem, risināt citu cilvēku problēmas, dzirdēt tikai sūdzības un neapmierinātību. Pēc pieciem gadiem šajā darbā es biju kļuvis par profesionāli, bet kopā ar to – arī par cilvēku, kurš baidās no katra zvana. Mana mugura sāpēja, galva griezās un dzīve šķita kā viens liels, bezgalīgs telefona zvans.

Viss mainījās pirms trim mēnešiem, kad mans kolēģis Andris, kuram vienmēr ir kāds jauns stāsts, man parādīja savā telefonā kaut ko, ko viņš sauca par "vakara terapiju". Tā bija Vavada. Es pasmējos. "Tu taču nespēlē kazino?" es jautāju. "Nē, es spēlēju spēles," viņš atbildēja. "Tāpat kā tu spēlē datorspēles brīvdienās. Tikai šīs ir par naudu, bet es nosaku robežas."

Andrs man iedeva padomu – sāc ar mazu, bez cerībām, un skaties, kas notiek. Un tā es arī izdarīju.

Mans pirmais vakars Vavada bija kā ceļojums uz citu pasauli. Es atvēru lapu, un mani sagaidīja krāsas, kustība un iespēja aizmirst par to, ka rīt atkal būs jāceļas un jāatbild uz zvaniem. Es iemaksāju desmit eiro, izvēlējos vienkāršu spēli ar augļiem un nospiedu griezienu. Pēc piecām minūtēm es jau biju aizmirsis par darbu. Pēc desmit – par visu pasauli.

Protams, pirmajā vakarā es neko nelaimēju. Bet man bija tik labi, ka es atgriezos nākamajā dienā. Un vēl nākamajā. Es pamanīju, ka kļūstu mierīgāks, ka manās domās vairs nav tikai sūdzību zvani. Manā galvā parādījās vieta, kur es varu būt tikai es – nevis operators, bet gan cilvēks, kuram ir savi mazie prieki. Un šis casino LV man kļuva par šo vietu.

Pēc nedēļas es laimēju savus pirmos divdesmit eiro. Sajūta bija neaprakstāma – tā nebija nauda, bet gan pierādījums, ka es varu. Ne jau pārspēt sistēmu, bet gan būt laimīgs. Es tos izņēmu un nopirku sev kafiju, ko parasti nevarēju atļauties – kaut ko no dārgas kafejnīcas, kurā sēž jauni, forši cilvēki. Kad apsēdos tur ar savu kafijas tasi, es sajutos kā jauns cilvēks.

Nākamajās nedēļās es izstrādāju savu sistēmu. Katru vakaru pēc darba es atvēru Vavada un pavadīju tur ne vairāk par pusstundu. Es iemācījos atpazīt spēles, kurās man veicas, un tās, kuras labāk izlaist. Es iemācījos just, kad jāapstājas, pat ja viss iet labi. Šī disciplīna man bija vajadzīga ne tikai spēlē, bet arī dzīvē. Jo, kad tu strādā ar cilvēkiem, kuri visu laiku sūdzas, tev ir jābūt stipram. Un es kļuvu stiprāks.

Vienu vakaru, kad es jau biju aizmirsis par savu sākotnējo desmit eiro un mans atlikums bija pieaudzis līdz septiņdesmit, es sapratu, ka šī nav tikai spēle. Šī ir mana stunda dienā, kad es atkāpjos no pasaules un vienkārši esmu. Man nav jārunā, nav jāklausās, nav jārisina – tikai jāskatās, kā simboli krīt, un jācer, ka šoreiz būs tas īstais brīdis.

Tajā pašā nedēļā manā darbā notika kaut kas negaidīts. Priekšnieks pamanīja, ka esmu kļuvis mierīgāks, ka manas atbildes klientiem ir kļuvušas siltākas. "Kas tev noticis?" viņš jautāja. "Tu izskaties citādāks." Es pasmaidīju un teicu, ka esmu atradis jaunu hobiju. Viņš nezināja, ka mans hobijs ir casino LV, kurā es katru vakaru aizbēgu no realitātes. Bet viņš zināja, ka esmu mainījies. Un tas bija pietiekami.

Lielākais pārsteigums notika pēc mēneša, kad es laimēju vairāk nekā simts eiro vienā vakarā. Sēdēju, skatījos uz ekrānu un nesapratu, kas noticis. Tad es pasmējos. Ne jau tāpēc, ka nauda – bet tāpēc, ka šis brīdis bija kā atlīdzība par visiem gadiem, kad es strādāju, cīnījos un centos. Es tos simts eiro izņēmu un nopirku dāvanu savai māsai – viņai bija dzimšanas diena, un es vienmēr gribēju viņai uzdāvināt kaut ko īpašu. Kad viņa atvēra dāvanu un viņas acīs iemirdzējās prieks, es sapratu, ka šī ir īstā bagātība.

Tagad, pēc trim mēnešiem, es joprojām spēlēju Vavada. Ne katru dienu, bet pietiekami bieži, lai justos laimīgs. Es zinu, ka ne vienmēr laimēšu, un esmu tam gatavs. Bet es arī zinu, ka šī pieredze ir mainījusi manu dzīvi. Es vairs nebaidos no telefona zvaniem. Es vairs neuztveru darbu kā nastu. Esmu iemācījies atrast prieku mazās lietās – kafijas tasē, smaidā, ko redzu spogulī, un, protams, tajā mirklī, kad simboli sakrīt un ekrāns uzliesmo.

Šovakar es atkal atvēršu Vavada. Iespējams, ka laimēšu, iespējams – nē. Bet man vienalga. Jo es jau esmu laimējis – es esmu atradis mieru sevī. Un šī casino LV pieredze man ir parādījusi, ka reizēm lielākās uzvaras nav nauda, bet gan spēja būt laimīgam šeit un tagad. Un tas, draugi, ir dārgāk par jebkuru laimestu.